Proēmijs (Ab Jove). No Jupitera sāksim mūzu pirmsākumus: viņš ir tas, kas visvairāk no visiem mīt cilvēku mutēs, viņš, kas ar lielu varu piepilda ceļa krustojumus, vīru sapulces un dziļo jūru un jūras ostas. No Jupitera mēs visi gūstam labumu, un mums visiem viņš ir vajadzīgs. Mēs esam viņa cilts; un viņš ar labvēlīgu zīmi ar savu labo roku mums rāda ceļu un dzen tautu pie tās darbiem, lai tā gādā par dzīvi: kad zeme labāk derīga kaplim vai vēršiem, viņš vēsta, un kurā laikā ir pareizi sēt vai ar ūdeni slacīt dobēs stādītos augus. Viņš pats arī lielajā pasaules velvē ir nostiprinājis gaismas, ikvienu savā kārtībā, un, gādīgs par visu gadu, deva mums zvaigznes, kas mūs brīdina, kurā stundā ikkatra lieta pieklājas darāma, lai viss notiek pēc droša likuma. Tā tad pirmais top pielūgts tas pats un pēdējais tas pats. Lielais tēvs, lielā svētība mirstīgajiem, vecākais pēcnācēj, un pār visu, saldās mūzas, esiet man visi reizē sveicināti, un kamēr es dziedu par zvaigznēm, ja tiesa un dievišķais likums to ļauj, vediet garu dziesmu līdz galam.

Lāči (Arcti). Visi pārējie debess ķermeņi slīd ar strauju kustību, nesti līdz ar debesīm vienlaikus, naktis un dienas: bet ass stāv nekustīga un nekad nemaina savu vietu; tā tur zemi nosvērtu līdzsvarā vienādā svarā; un ap to lielā griezienā velvējas debess. Galējais punkts uz katras no abām eņģēm tiek saukts par polu; no šiem diviem viens nav redzams, otrs, pret ziemeļiem, slejas pretī Okeāna augšējām robežām. Šo apņem Lāči, slaveni ar Ratu vārdu, ko mūsējie mēdz saukt par Septiņiem Vēršiem. Viena galva raugās uz otra liesmojošo muguru, un griezīgā sfēra tos pamīšus rauj līdzi, pieliektus uz pašu pleciem. No Krētas, ja drīkst tam ticēt, tie nāca uz debess spožajām pilīm, atstājuši savu mājvietu. Jupiters to gribēja, viņš, ko tie, kamēr viņš kā bērns rotaļājās zem smaržīgiem augiem, lika Diktes laipnajā alā, pie Idas kalna, un baroja cauru gadu, kamēr diktejiešu koribanti maldināja Saturnu. No šiem diviem viens grieķiem tiek saukts par Kinosūru; otrs tiek dēvēts par Helīki, kas rāda ahajiešiem jūrā, kurp jāgriež kuģis; bet uz Helīki paļaujas fenīķieši, kas naktī kuģo dzelmē. Bet tā pirmā mirdz spožāk, vairāk apzvaigžņota, un plaši un tūdaļ ir redzama no nakts iestāšanās. Šī otrā ir maza; bet jūrniekiem no tās ir labums: jo tā griežas īsā ritumā pa savu iekšējo loku, un rāda visdrošākās zīmes sidoniešu jūrniekiem.

Pūķis (Draco). Starp tiem, gluži kā upe ar straujo virpuli, zem tiem līkumo nikns Pūķis, un, augšā atkal locīdams sevi, no sava ķermeņa veido izliektus līkumus, ko skar arktiskās dzelmes suņi, paši ūdens neaizskarti. Bet Helīki apjož viņa galējās astes rinda; kur ir spirāles līkums, tur ir Kinosūras lāča galva: tomēr tā ar kājām viņu skar no galvasvirsas līdz sānam. Te Čūska atkal griežas savā atpakaļejošajā gaitā. Tās galvu rotā un mirdz ne tikai viena zvaigzne; bet deniņi ir iezīmēti ar divkāršu spožumu, un no nikno acīm liesmo divas kvēlojošas gaismas, un zods spīd ar vienu vienīgu starojošu zvaigzni; ar nokārtu galvu un atpakaļ atliektu uz apaļā kakla, tu teiktu, ka tā vērš skatienu uz lielākā lāča asti. Galvas galējās daļas vēršas pret astes labo pusi. Te galva nedaudz un piepeši paslēpjas, kur lēkts un riets sajaucas vienā vietā.

Ceļos nometies (Engonasin / Hercules). Cieši klāt, kā nogurušais tēls sērojoša vīra, griežas kāda figūra: kas tā ir, neviens tev nevarētu droši pateikt, nedz arī, no kāda darba tā ir gurusi; tomēr to sauc par Engonasinu, jo tā tiek nesta, balstoties uz ceļiem. Tā ar abām rokām sniedzas uz pretējām vietām, un pār pleciem izpletusies ar izstieptiem elkoņiem, un pār vaigu Čūskai, kas no dobjajām nāsīm dveš uguni, viņš liek savas labās pēdas pēdas nospiedumu.

Kronis (Corona). Te ar izcilu spožumu ir novietots tas Kronis. To Bakhs, apliecinādams savu mīlu pret Ariadni, ir uznesis debesīs, tur, kur plešas ceļos nometušā mugura. Blakus viņa pleciem ir vainags. Pie Čūsknesēja galvas,

Čūsknesējs (Ophiuchus). ko grieķi dēvē ar skaidro Ophiuchus vārdu, ir tā galva; un no ceļos nometušā augšējās galvasvirsas tu pavisam viegli pazīsi otra spožās zvaigznes. Pār viņa abiem pleciem šķiet piestiprināta mirdzoša zvaigzne, tāda izskata un tāda spožuma, ka tā mirgo, kā mēness staro atpakaļ, kad tas ir pilnā gaismā. Nav vienāds spēks viņa abās rokās, kaut arī tām netrūkst nekāda spožuma, nedz arī to apjoms ir vismazākais; tomēr to spožums ir tievs, ar plaši izklaidu gaismu. Ar savu plaukstu divkāršo spiedienu viņš tur Čūsku, un pats top tās apvīts ar visu savu ķermeni; jo Čūska apjož vīra vidu zem krūtīm. Viņš tomēr smagi pretojoties liek savas pēdas, un ar kājām spiež Skorpiona acis un krūtis. No labās rokas spiediena Kronis ceļas augšup; bet kreisajā pusē minojiešu vainags skar viņa vaiga augšmalu.

Knaibles (Chelae). Zem viņa līkuma tu meklēsi Knaibles ar milzīgu ķermeni, kas tomēr nemet no sevis lielu spožumu sava apjoma dēļ.

Lāču sargs (Arctophylax / Bootes). Pašu Helīki seko figūra, ne nelīdzīga ganam, Lāču sargs, ko ļaudis mēdz saukt par Boōtu, tādēļ ka viņš dzen Lāci sev pa priekšu, gluži kā ratu ilksij piejūgtu. Spožs viņš ir, un zem krūtīm šķiet piestiprināta zvaigzne, mirdzoša ar stariem, ar skaidro Arktūra vārdu.

Jaunava (Virgo). Te zem Boōta kājām nāk gaismā, novietota atsevišķi, Jaunava, kas tur spožo vārpu, ar starojošu ķermeni. Vai nu viņas tēvs ir Astrejs, ko sauc arī par zvaigznāju un zvaigžņu tēvu, vai kāds cits jebkurš, lai viņa ir labvēlīga: tā šo teiku stāsta ļaudis. Astreja kādreiz mājoja zemē, atstājusi debesis, un nenicināja senatnes cilvēku sapulces, nedz arī nicinādama negāja apciemot sieviešu pulciņus; brīva no nāves, viņa apmetās, sajaukusies starp mirstīgo cilti, priecādamās par Taisnības vārdu; un vecajiem, sapulcētiem, vai nu lielajā Forumā, vai plaši atklātā laukumā, viņa cītīgi diktēja tautām pilsoniskos likumus. Vēl nebija ne ļauna ķilda, ne arī zināms naids, ne mežonīgs dumpis bija sakaitinājis nepastāvīgo pūli, ne arī mežonīgie šaurumi bija juzdami drosmīgo kuģu spiedienu; bet ardami zemi ar vēršu vilkto arklu, viņi labprātāk dzīvoja, apmierināti ar trūcīgu dzīvi, kamēr dieviete taisnajiem pietika ar pilnu pārbiruma ragu. Tā viņa palika, kamēr svētajās zemēs palika zelta cilts. Bet par sudraba metālu viņa nebija pārāk iepriecināta; bet, tikumiem mainoties, mainījās arī agrākā griba, un reti viņa savienoja savu dievišķību ar sliktāko cilti. Bet viena pati, no aizsmakušajiem kalniem nokāpdama, gāja pretī naktij, nevienu neglaimodama ar maigām runām. Bet tikko viņa bija nonākusi pie lielajām cilvēku pilsētām, viņa tā ar šausmīgiem vārdiem atriebās par negantajiem noziegumiem:,,Es turpmāk neuzskatīšu sevi par cienīgu rādīties skatāma, ak izdzimusī cilts, nu jau cita pēctece pirmajai pēctecei, un jūs vēl atkal un atkal dzemdināsiet vēl izdzimušākus mazbērnus. Tad mežonīgi kari draudēs cilvēku ciltij, un nelietīgas slepkavības karāsies pār jums, un vainai sekos līdzi tās pašas sods.” Tā viņa sacīja un atstāja tautas, kas vēl turēja uz viņu pievērstas sejas, un devās uz kalniem un mežu nostaigātajām vietām. Šī laikmets atstāja dzīvi un pameta savu pēcnācēju. Tad patiesi piepeši uzradās dzelzs cilts, un pirmā uzdrīkstējās kalt nāvējošo zobenu, un ar roku nogaršot savaldīto un pakļauto vērsi. Tad dieviete, ienīzdama mirstīgo cilti, aizlidoja augšup, un apmetās Jupitera valstībā, debess daļā; spožu vietu ieguvusi, tur, kur skaidrā naktī Jaunava redzami mirdz, Boōta kaimiņiene. Pār viņu griežas tās abi pleci, bet spārns

Vīnogu vācēja (Praevindemiator / Protrygeter). pa labi, ar grieķu Protrygeter vārdu saukta, mirdzoša zvaigzne, tāda izskata un tāda spožuma, kāda griežas zem milzīgā Lāča astes. Tā gan kvēlo; bet arī šai Jaunavai ir vairāk kvēlojošu zvaigžņu, ko tu ar mazu pūļu varēsi atrast. Jo jau viņas kāju priekšā, ar lielu spožumu iezīmēta, spīd zvaigzne; tad pirmā parādās pie pleciem, otra pie gurniem. Trešā zem astes pie paša ceļa izpleš savas gaismas. Bet pārējās šur tur mirdz bez noteikta vārda.

Dvīņi (Gemini). Bet dzimušos Dvīņus tu ieraudzīsi zem Lāča galvas: zem to vidus ir novietots Vēzis, un to kājās tiek turēts lielais Lauva, kas no sava ķermeņa kratīa drebošu liesmu. Te Foiba taka atklāj augstākos sakarsumus: tad nekādas vārpas neparādās uzartajos atmatos; un saulei pirmoreiz uzlecot caur debess zilgmi, ar šo starojošās kustību, etēziju vēji jūras seklumos gulstas sakopoti un pūš ar garu elpu. Tad man lai nepatiktu airis, ko prasa nabaga plosts, bet gan pietiekami liels, un ar pareizo stūri vējam derīgs.

Ratu vadītājs (Erichthonius / Auriga). Ja tu vēlies pazīt Ratu vadītāju un Ratu vadītāja zvaigznes, un kāda baumas par Kazu ir sasniegušas tavas ausis, un par Kazlēniem reizē, kuru divas gaismas cilvēki bieži redz mestus pa dusmīgo jūru kā līķus: tad tu atradīsi Ratu vadītāju, milzīgu; ar visu ķermeni viņš tiek nests, apslēpts zem Dvīņu kreisās puses. Pretī viņa galvai raugās nikná Helīki. Bet spožā Kaza aizņem viņa kreiso plecu; tiek uzskatīts, ka viņa kādreiz devusi tesmeni zīdīt vēl mazajam Pērkonmetējam; Jupitera kalpi to nosauca par olēnisko kazu. Bet viņa ir apveltīta ar lielu un spožu zīmi. Pretim Kazlēni met mirstīgajiem niecīgu uguni Ratu vadītāja rokās; un, sekodams viņa pēdām, ar savu stipro ķermeni stāv pretī ragainais Vērsis, ko tu varētu pazīt bez grūtas pārdomāšanas.

Vērsis (Taurus). Jo viņu rotā zvaigznes, kam nevajag no malas atnesta zīme, kas veido viņa dzīvo galvu abās pusēs, izkaisīdamas slavenās gaismas pa visu viņa pieri. Šīs zvaigznes grieķi mēdza saukt par Hiādēm. Bet Ratu vadītāja labā kāja un Vērša kreisais rags mirdz ar vienu uguni, un abi tiek nesti kopā. Bet vērsis, kad Ratu vadītājs iet pa priekšu, dodas uz plašo Okeānu, kaut gan tie tomēr reizē ceļas no jūras mierīgajiem viļņiem.

Kefejs (Cepheus). Vēl arī Kefeja, Iasa dēla, vissenākais nams ir pazīstams ar savām ciešanām, ko Jupiters, viņa cilts radītājs, piepeši ienesa starp spožajām zvaigznēm. Jo viņš pats griežas pie Kinosūras lāča muguras, Iasa dēls, izpletis rokas ar atvērtām plaukstām; un no Lāča galējās astes tikpat lielu attālumu mērsiekste atdala katru kāju, cik kāja stāv no kājas.

Kasiopeja (Cassiepea). Bet ja tu nedaudz novērsīsi acis no Kefeja jostas, uz mežonīgā Pūķa pirmajām rindām, te viņa būs, ko pilnā mēness gaismā tu nevarēsi saskatīt, tumša zvaigžņu izskatā, Kasiopeja. Jo viņai zvaigznes nav blīvas, nedz arī saistīti zvaigznāji no daudzveidīgajām ugunīm salikuši izcilu uguni: bet kā vārtus, nostiprinātus ar šķēršļa atslēgu, aizslēdz pārvirme, uzlikta divviru durvju spēkam, tā arī viņu veido šīs zvaigznes, atsevišķi novietotas, ikkatra par sevi; un viņa pati ir izstiepta ar atvērtām rokām, ne citādi kā tā, kas nožēlo meitas netaisno likteni.

Andromeda (Andromeda). Jo cieši klāt viņai, ar spožu ķermeni, griežas Andromeda, sēri bēgdama no mātes skata: viņas meklēšana naktī neprasa nekādu raižpilnu pūli; tik spoža ir viņas galva, ar tik lielu zvaigzni liesmo abi pleci, un augšējās kājas, un plīvojošās drēbes. Arī viņa izstiepj rokas uz dažādām pusēm, un, kā agrāk, tā nu lielajā pasaules velvē važas neatvieglo plaukstas, nogurušas no cietā smaguma.

Zirgs (Equus / Pegasus). Viņai tas Zirgs, kratīdams krēpes ar mirdzošu spožumu, ar savu vēderu skar viņas galvas augšu, un viena zvaigzne, tos savienodama, tur abas figūras ar kopēju gaismu, ilgodamās no zvaigznēm savīt mūžīgu mezglu. Bet sānu un plecus kumeļam glezno trīs zvaigznes, zvaigznes, kas viena no otras stāv vienādā attālumā, ar izcilu spožumu, kurām nelīdzinās ne augstā galva, ne garais kakls; bet pēdējā uz liesmojošā žokļa zvaigzne nepiekāpjas šīm četrām citām spožumā, pati mirdzēdama starp spožajām zvaigznēm vidū. Te tas gan nav četrkājains, bet līdz pusvēderam labi redzams, godājamais skraidonis rāda savu vaigu. Stāsta, ka tas kādreiz pie Helikona augstākajām virsotnēm mums dāvinājis Hipokrēnes dzērienu. Tad vēl nebija aonijiešu kalna zaļumi slapji no auglīgā šķidruma: tikko cildenā kumeļa pirmais nags sita zemi, tūdaļ izšāvās milzīgs avots, no kā pirmie gani to nosauca par zirgavotu. Tas, pilēdams no klintīm, slacina laukus, tavus, Tespijas zeme; bet Zirgs, par tik lielu dāvanu, rotā lielo debesu spožos svētnīcu dziļumus.

Auns (Aries). Tad turas Auns ar saviem savītajiem ragiem. Tas gan, mūžīgi dzīts savos garajos lokos, neskrien lēnāk par Kinosūras lāča zīmi, tomēr gurdens un tumšs, it kā mēness notrulinātu liesmas asmeni, tas griežas pie Andromedas jostas. Tuvumā zem viņas tu varēsi to pazīt, balstītu: jo tas mīda debess vidējo daļu, kā agrāk tās Knaibles, tad krūtis, kur redzamas Oriona.

Trīsstūris (Deltoton). Un tuvumā tu ieraudzīsi mazu zīmi, zem Andromedas spožajām krūtīm, ko grieķi mēdz saukt par Deltoton, tādēļ ka figūra mirdz tādā pašā izskatā kā viņu burts. Tai vienādā attālumā izstiepjas abas malas; bet ne trešā malas daļa; jo tā ir mazāka par tām, tomēr ar tālu blīvajām zvaigznēm tā slaveni mirdz.

Zivis (Pisces). Nedaudz zemāk ir Auns, un vairāk pieliekts pret dienvidvēju; un vēl spēcīgāk nekā tas, Zivis, no kurām viena nedaudz aizslīd uz priekšu, un vairāk tiek skarta ar ziemeļvēja šausmskanīgajiem spārniem. Un no to astēm, kā ķēdes no bronzas, ilgi šķirtas viena no otras, līkumo cauri gaismām, un beidzot kopā saistās pie vienas vienīgas zvaigznes, ko Senie mēdza saukt par Debesu Mezglu.

Persejs (Perseus). Ja tu turpināsi meklēt no Andromedas kreisā pleca, tu varēsi pazīt Zivi, kas novietota virs viņas; no viņas kājām dzimušo Perseju, augstā Jupitera dēlu, tu ieraudzīsi, kuras Persejs tur pie pleciem ar stingri nostiprinātu ķermeni, kad no ziemeļu augstākā apgabala dveš vēji. Viņš stiepj labo roku pret Kasiopejas sēdekli, un kājas, izpletis, sasietas ar piemērotām sandalēm, it kā putekļains, piepeši no zemes paslīdējis, viņš sevi kā ceļotāju nes debesīs zem lielā jumta.

Plejādes (Vergiliae). Bet pie kreisā ceļa, no visām pusēm novietotas, tu ieraudzīsi mazās Plejādes ar to tievo gaismu. Šīs septiņas pēc senas ieražas ļaudis mēdz dēvēt par zvaigznēm, taču patiesībā ir redzamas sešas, mazas visapkārt. Bet nepieklājas domāt, ka viena ir gājusi bojā; drīzāk velti, vieglprātīgi tās tauta bez nekāda pamata sauc par septiņām, kā senie dzejnieki bija nolēmuši, kas mūžīgam laikam tās visas godā ar vārdu: Alkione un Meropa, Kelaino un Taigeta, Elektra un Steropa, līdz ar tām vissvētākā Maja. Šīs tievās mirdz, slīdēdamas ar mazu gaismu: bet zīmes vārds ir liels, un to sauc par slavenu, tādēļ ka tā gan vēsta vasaras pirmsākumu, gan vēlāk, atklādama ziemas laika lēktu, brīdina, lai mirstīgie uztic sēklas zemei.

Lira (Lyra). Tad redzama Lira, novietota viegli un izliekta; to Merkurs, kā stāsta, kādreiz ar savām mazajām rokām šūpulī izgatavoja un nolika augstā vietā; tā, noslīdējusi, apmetās pie ceļos nometušā kreisā ceļa, un palika starp ceļos nometušā saliekto ceļgalu un Putna galvu.

Gulbis (Cycnus). Jo te ir Putns, spārnotais, kas zem debess plašā sega lido un, slīdēdams, ar abiem spārniem griež gaisu. Viena tā daļa ir tumša un bez gaismas; otra deg ne ar mazām, ne ar spožām gaismām, bet met vidēju gaismu, kratīdama to no sava ķermeņa. Tā labais spārns tiecas skart Kefeja labo plaukstu; un jau ir pieliecies stiprā Zirga nags pie viņa spārnainā ķermeņa spārna.

Zirgs, Mežāzis un Ūdensvīrs (Equus). Bet pats tas Zirgs, slīdēdams, tiek turēts abu Zivju; viņa kaklu pa labi glāsta Ūdensvīrs. Vēlāk Zirga spēks apmeklē zemes rietus nekā aukstais Mežāzis, kas no sava stiprā ķermeņa dveš ledainu salu, lielais, sariem klātais Mežāzis savā lokā; to, kad Titāns ir tērpis nepārtrauktā gaismā, viņš ziemas laikā loka un griež savus ratus. Sargies šajā mēnesī uzdrīkstēties uzticēties jūrai: jo dienas posms slīdēs ne lielā garumā; ziemas nakts neapgriezīsies ātrā ritumā; mitrā rītausma uz jūsu sūdzībām ātrāk nerādīsies, spožās saules vēstnese. Bet jūru ar stipriem spēkiem sitīs dienvidvējš; tad ieplaisājušais ķermenis tiks kratīts no drebošā sala. Un tomēr gadi nu slīd cauri visam laikam, un nepiekāpjas nevienai no zīmēm, un neizvairās no vējiem, un nebaidās no sirmajiem viļņiem ar draudošo dārdoņu. Bet jūrnieki, līdzīgi laukvistām un peldošajai gārgalei, mētādami savas raižpilnās acis pa visu jūru, veltīgi meklē krastus, kas nekur tiem nepaklausa, kamēr plāns dēlis tos atšķir no melnā Orka.

Strēlnieks (Sagittarius). Un arī augšējā mēnesī, kad kuģis un jūra ir izstaigāti, kad Strēlnieks tur augšā saules loku, nedomā, ka draud daudz vieglākas briesmas, un piesardzīgi pavelc augšā pakaļgalu pirms melnās tumsas. Jo nu gaisma ir klāt tuvumā uz īsu laiku. Šo zīmi, tai nākot, jūrnieki varēs iepriekš pazīt: jo, naktij gandrīz krītot, būs ļauts redzēt, kā Skorpions, parādīdamies, ceļas augstu, aiz sevis velkot izliekto Loku ar sava ķermeņa spēku. Bet Skorpions iziet ne daudz priekšā, taču iziet pirmais no viļņiem. Nu augšā tu redzēsi, ka tur ir mazākā Lāča galva, un griežas vairāk slejoties uz augšējā loka. Tad Orions jau ar visu ķermeni paslēpjas gandrīz nakts beigās, un Kefejs paslēpjas dziļi līdz gurniem, no plaukstas padzīts ēnās.

Bulta (Sagitta). Te, bez šāvēja, mirdzēdama guļ viena vienīga Bulta, pie kuras spīdēdams griežas spārnotais Putns; un tā ir pieliekta nedaudz vairāk pret ziemeļa dvesmām.

Ērglis (Aquila). Bet pie tās Ērglis sevi nes ar degošu ķermeni, glāstīdams uguns nesošo ēteru ar drebošiem spārniem, ne ar pārmērīgi milzīgu ķermeni, bet zīmi, kas bēdīga skumjajiem, to rāda jūrniekiem, sajaukdams jūras.

Delfīns (Delphinus). Tad pie lielā Mežāža ragiem guļ izliektais Delfīns, apgaismots ar ne pārmērīgu spožumu; bez četrkāršajām zvaigznēm, kas novietotas tā pierē, ko viens vienīgs atstatums šķir pa pāriem: tā pārējā daļa, plata, līkumo ar tievu gaismu. Tās gaismas, kas mirdz no tā mirdzošās mutes, ir novietotas starp aukstajām daļām pret ziemeļvēju, un starp atstatumu un priecīgās saules pēdām. Bet Delfīna apakšējā daļa šķiet izplūdusi starp saules ceļu un vienlaikus starp vēja dvesmām, tur, kur ar spēkiem izlaužas augstākā dienvidvēja dvašana.

Orions (Orion). Tad Orions, pūlēdamies ar savu šķību ķermeni, tur nikná Vērša apakšējās daļas. Kas viņu, skaidrā naktī raudzīdamies debesīs, plaši izpletušos nebūs redzējis, tas patiešām diez vai lai cer, ka spēs pazīt pārējās zīmes.

Suns (Canis / Sirius). Jo zem viņa kājām ar sarkanīgu gaismu mirdz tas kvēlojošais Suns, mirdzēdams ar savu zvaigžņu gaismu. To zem krūtīm sedz tumšs vēders; un, dvesdams liesmu no visa sava trakojošā ķermeņa, tas ar stiprajām pūsmām izlaužas karstumu nesošās ugunis. Viss kvēlums tiek mests mirstīgajiem, mirdzēdams no tā mutes: grieķi to sauc ar slaveno Sīriusa vārdu. Kad šis Suns ir pacēlies, līdz ar sauli, debess virsotnēs, tas neļauj kokiem, lapotnes pavēnī, velti turēt savus augļus karājoties. Jo tos, kuru saknes zeme ir apskāvusi un satvērusi, tos šis Suns, vairodams to dzīvību, glāsta ar dzīvinošu liesmu. Bet tos, kuru saknes nespēj uzšķelt zemi, tas atkailina zarus no lapām un stumbrus no mizas. Arī mēs to jūtam, kad tas tiecas uz rietuma krastiem. Pārējās zvaigznes ir gurdas, lai apzīmētu tā locekļus.

Zaķis (Lepus). Pie tā un zem kājām tam, par ko mēs runājām agrāk, Orionam, guļ vieglkājains Zaķis. Tas bēg, baidīdamies no šausmīgajiem asā purna sitieniem, drebēdams: jo Suns naidīgā gaitā seko tā pēdām, dzīdams to pa galvu pa kaklu, nu beidzot nedaudz celdamies, un nekad neapstādinādams savu skrējienu ar nepiekusušu ķermeni.

Kuģis (Argo). Bet pie Suņa astes slīdēdama virzās Argo, nesdama sev pa priekšu apgriezto pakaļgalu ar gaismu: ne tā, kā citi kuģi mēdz dziļumā likt priekšgalus uz priekšu, ar knābi griezdami Neptūna pļavas; bet apgriezta atpakaļ, tā nesas cauri debess apgabaliem. Gluži kā tad, kad sāk sasniegt drošās ostas, jūrnieki apgriež kuģi ar tā lielo smagumu, un velk apgriezto pakaļgalu pret kāroto krastu; tā apgrieztā vecā Argo slīd pār ēteru; un visu no priekšgala līdz augstajam mastam tā ir bez gaismas, bet no masta līdz pakaļgalam tā ir redzama ar skaidru gaismu. Tad stūre, mirdzēdama ar izklaidu gaismu, skar spožā Suņa pēdējās pēdas.

Jūras briesmonis (Pistrix / Cetus). Tad tālu prom un drošā vietā novietoto Andromedu tomēr izpētīdams, mežonīgais Jūras briesmonis turpina to meklēt, un, novietots līdz pat ziemeļvēja stiprajām dvesmām, tas izlūko zilgmē, robežotā dienvidvēja daļās.

Upe (Eridanus). Viņu sedz Auns un zvīņainā ķermeņa Zivis, kamēr viņa ar savu ķermeni skar spožās Upes krastus. Jo arī Eridanu tu redzēsi, novietotu debess daļā, posta nesošo upi ar lieliem spēkiem, ko ar asarām sērojošās Faetonta māsas bieži apslacīja, ar žēlabaino balsi apdziedādamas viņa nāvi. Šo Čūsku tu varēsi saskatīt zem Oriona kreisās pēdas; un tu redzēsi garās Saites, kas tur Zivis, novietotas to astu daļā, ar upi sajauktas, atpakaļ vēršoties pret Jūras briesmoņa muguru. Te tās saistās ar vienu zvaigzni, ko izmet no sevis Jūras briesmoņa mugurkauls, mirdzēdams ar stipru gaismu. Tad redzamas daudzas mazas, ar tievu gaismu, izplūdušas un izkaisītas starp Jūras briesmoni, un visas zvaigznes, ko Zaķis, baidīdamies no asā kodiena, sedz, un stūre. Šīm šķiet ne vārdu, ne noteiktu veidu Senie esam noteikuši. Jo tās, ko daba ar spožajām zvaigznēm ir nopulējusi, un nokrāsojusi, ar daudzveidīgu gaismu apzīmēdama veidus, tās tas zvaigžņu sargs ar prātu ir iezīmējis, un debess zīmes apzīmējis ar patiesu vārdu. Bet šīs, kas ar niecīgu gaismu izplūdušas, zvaigznes ar līdzīgu izskatu un vienlīdzīgu spožumu, viņš nevarēja mums izgaismot ar zināmu figūru.

Dienvidu zivs (Piscis Australis). Tad tā, ko mēdz saukt par Dienvidu zivi, griežas, zemāk par Mežāzi, pret dienvidiem, vērodama Jūras briesmoni, tālu no tām otrām Zivīm karādamās.

Ūdensvīrs (Aquarius). Bet tuvumā tu ieraudzīsi visas bez vārda, starp Jūras briesmoni un Zivi, ko mēs nosaucām par dienvidu, zvaigznes, izkaisītas zem starojošā Ūdensvīra kājām. Pie tām Ūdensvīrs ar labo roku lej blāvo straumi, kas mirdz ar zvaigžņu niecīgo baltumu. Tomēr no daudzajām šīs divas gaismas plaši mirdz: viena būs redzama zem lielā Ūdensvīra kājām; otra, no avota aukstās straumes nokritusi, ir pielipusi zem Jūras briesmoņa ērkšķainās astes; šīs tievās zvaigznes tiek dēvētas ar Ūdeņu vārdu. Te lidinās citas, spožas ar mazu gaismu, un iet zem lielā Loknesēja kāju pirmajām pēdām, un, tumšas, piekāpjas bez vārda.

Altāris (Ara). Tad pie mirdzošā Skorpiona dzeloņa tu redzēsi Altāri, ko ar dvesmu glāsta dienvidvēja elpa, kas uz īsu laiku pārpeld augšējos sliekšņus: jo tas ir novietots tālu, daļā pretī Arktūram. Arktūram Jupiters deva lielu vietu augšā; bet Altārim viņš ierādīja mazu loku apakšējā daļā. Un tomēr šī nakts, savā mūžīgajā ritumā apmeklēdama šīs vietas, deva jūrniekiem zīmes, ko visi varētu pazīt, apžēlodamās par cilvēku visur baidāmajiem likteņiem. Jo kad tu redzēsi mirdzam, bez melniem mākoņiem, Altāri, novietotu zem debess vidējā apgabala, tā augšējo daļu apklātu ar tumšu miglu, tad bēdz, izvairīdamies no dienvidvēja ar tā milzīgajiem spēkiem: ja tu, to paredzēdams, būsi izvairījies, visu takelāžu rūpīgi nostiprinādams, tu droši slīdēsi pa viļņiem. Bet ja smags vējš ar straujo dvesmu uzkritīs, tas salauzīs augstos mastus ar to stingro koksni, tā ka nekas nevarēs apvaldīt mežonīgās vētras, ja vien Altāris nesāks no ziemeļu daļas dzīt prom tumšo mākoni un to izklīdināt ar pēkšņām dvesmām.

Kentaurs (Centaurus). Bet ja Kentaurs turēs plecus debess vidū, un pats tiks nests apklāts ar tumšzilu mākoni, un tērps Altāri ar tievu ēnu, aptumšodamies, tad zīmju rietā jābaidās Favonija spēks. Bet tas Kentaurs, novietots augstā vietā, tur, kur Skorpions sevi ievada, spīdēdams un spožs, zem tā, nesdams sev pa priekšu savu vīrišķo daļu, piekāpjas, steigdamies pievienot Knaiblēm savas zirga daļas. Te, sniegdams labo roku, kur tiek turēts plašais četrkājis, ko neviens no grieķiem nav apveltījis ar noteiktu vārdu, viņš stiepjas un nikns piekāpjas pretī spožajam Altārim.

Hidra (Hydra). Te no apakšējām daļām slejas augšup Hidra ar straujo slīdienu, līkumodama ar saliekto ķermeni kā čūska. Tā, griezdama galvu un acis pret Skorpiona muguru, un, ar izliekto līkumu iedama zem Lauvas apakšdaļām, ar savu slideno asti maigi skar Kentauru: un sava līkuma vidū mirdz spožais Krāters: tā galā mirdzēdams ar spalvaino ķermeni, Krauklis dur ar knābi. Un te, zem pašiem Dvīņiem, Suņa priekšā, ir tas, ko nes ar grieķu Prokiona vārdu. Tās ir zīmes, ko, vērodams nakts laikā, un vēlēdamies pazīt pasaules mūžīgo kustību, tu redzēsi izstaigājam debesis likumīgā gaitā. Jo tās piecas zvaigznes, kas mēdz slīdēt cauri divpadsmit Zīmju lokam, nevar tikt apzīmētas pēc tā paša prāta; jo pēdas, ko tās atstāj savā gaitā, ne vienmēr tiek nestas, nodeldētas, pa to pašu telpu. Tā tās labprātāk maldās klejodamas pa debess mākoņiem, un mēro savus lokus ar mainīgo kustību. Šīs veido lielos garā laika gadus, kad tās atgriežas pie tās pašas zīmes zem debess sega: to pilnos ritumus es tagad nespēju izklāstīt. Bet šīs, kas vienmēr griežas drošā lokā, nostiprinātas, es kopā ar lielajiem lokiem izklāstīšu tautām.

Debess loki (Circuli). Četri loki, kas ar mūžīgu gaismu izstaigā pasauli, tiek nesti, zvaigžņu nesēji, nesdami savas zīmes, apskāvuši zemi, balstīti zem debess sega: no tiem tu uzzināsi gadu skraidošās gaismas, ko varēs saskatīt, blīvi apzīmētas ar zīmēm. Tad lielos lokus, platus ar lielu gaismu, saistītus savā starpā un sasaistītus ar debess mezgliem, tu redzēsi vienādā attālumā divus no diviem. Jo ja tu, izzinādams debesis nakts laikā, kad ne miglains mākonis nav noslaucījis zvaigznes, ne mēness ar pilnu gaismu nav pārspējis zvaigznes, būsi redzējis lielu baltu Apli līkumojam: šis ir tas piezīmētais, Piena, kas mirdz ar milzīgu baltumu. Šis nesavij nepārtrauktu loku. Četri citi tiek nesti, mirdzēdami ar līdzīgu apjomu: bet stāsta, ka tas tālu pārspēj abus augšējos atstatumā un plaši izstaigā debess alas. No tiem viens, skardams ziemeļa dvesmas, griežas, meklēdams Dvīņu spožos vaigus; tad, savā iekšienē turēdams degošo ceļgalu, tas nes abus Ratu vadītāja plecus. Šo skar Persejs ar savu kreiso ikru un kreiso plecu. Bet tas tiek turēts Andromedas labajā pusē; viņas roka raugās uz ziemeļiem, elkonis uz dienvidiem. Zirgs uzliek uz tā savas abas kājas; un reizē spārnotais Putns liek savu galvu un, ar saliekto ķermeni, muguru. Čūsknesējs pretojas tam ar pleciem. Viņa, atkāpdamās, seko dienvidiem, Jaunava, izvairīdamās no tā ar savu ķermeni. Bet visu telpu apklās lielais Lauva, un Vēzis, mirdzēdams ar spožu gaismu, kurā, apstājies, vasaras Saule pagriež savu ritumu, ar ķermeni vidū sadalīdama savas gaitas. Te viss tiek pārdalīts pa vidu: tas otrs zem gliemežvāku dobumiem sega gaismu iekšpusē un ārpusē: bet mežonīgā Lauvas šausmīgais spēks valda pār loku ar savām stiprajām krūtīm un savu vēderu. Ja tu spēsi pazīt šo apli, sadalītu astoņās daļās, tu atradīsi, ka augšējā lokā piecas griežas vienādā attālumā, un trīs daļas paliek pāri, ko nakts laikā bieži apciemo apakšējais spēks. Viena ir saistīta ar Vēzi no Boreja dvesmām; otra pretojas no apakšējiem dienvidvējiem. Sadalīdams vidu, šis griež zem Mežāža, un kājas Ūdensvīram, kas lej savu auksto straumi, un tumšzilo Jūras briesmoņa mežonīgo asti, un to mirdzošo Zaķi; tad Suņa kājas, un reizē tur plašo argīviešu Kuģi ar skaidru gaismu; un Kentaura muguru, un nes Skorpiona dzeloni: tad valda pār Strēlnieka iesprausto loku. Šo, no ziemeļa skaņajām dvesmām pret dienvidiem piekāpdamies, beidzot skar saules kvēlojošais ritenis; no turienes, ziemas laikā saliecies, tas atgriežas augšējās vietās. Šim lokam piešķirtas piecas nakts daļas, trīs sakāmas augšējai gaismai. Starp šiem diviem šķiet turamies vidējā daļa, tikpat liela, cik mirdzošais Piena aplis būs: kurā rudenī un atkal pavasara gaismā saule izlīdzina dienas posmu ar nakts laiku. Šo turēdams, Auns ar visu ķermeni mirdz blāvi, un ar saliektu ceļgalu pretojas milzīgais Vērsis. Orions tiek nests, skardams to ar savām spožajām krūtīm. Hidra tur to ar savu līkumu; Krāters un Krauklis tam piekļaujas, un dažas no Knaibļu zvaigznēm: tāpat ir Čūsknesēja ceļgali, un augstā Jupitera spārnotais vēstnesis virzās virsū; pie tā Zirgs skar to ar savu galvu un kakla gaismu. Šos, vienādā attālumā šķirtus, tur ass, caur to vidu plūzdama no debess augstākās galvasvirsas. Bet tas ceturtais Aplis ar savu skaidro gaismu ar galējām daļām satur galējos lokus, un reizē no vidus tiek pāršķelts vidējā daļā, un slīps starp tiem tas tiek nests, mirdzēdams ar gaismu: tā ka neviens, kam svētā, vismācītākā Pallada ar savu roku pati devusi prasmīgo mākslu amatniecības pamatos, nespētu tik veikli aptēst savītos Lokus, cik tie debesīs ir saliekti ar dievišķo varu, apjozdami zemi, rotādami pasauli ar gaismu, ar šķērsām likto galotni turēdami balstītas zvaigznes. Šie četri tiek griezti visi ar to pašu kustību. Bet tas viens vienīgais, slīpi savijies starp trim lokiem, tur savu ritumu tik augstu virs zemēm, cik Mežāzis ir šķirts attālumā no Vēža; un zem zemēm telpai nepieciešami jābūt vienādai. Un cik lielus starus mēs metam no savas gaismas, ar kuriem skaram šo izliekto debess loku, sešas tik lielas daļas varēs paslīdēt zem tā, vienādā attālumā turēdamas pa divām debess zīmēm. Šo grieķi sauc par Zodiaku; un mūsējie latīņi to dēvēs ar patiesu vārdu par zīmju nesēju loku: jo, griezdamies, tas nes divpadsmit degošās zīmes. Karstumu nesošais Vēzis ir viens, izpletīdams kvēlojošās zvaigznes. Zem tā piekāpjas Lauvas niknais spēks, mirdzēdams, kam seko Jaunava, kvēlodama ar sarkanīgo ķermeni, tad uz priekšu izmestās Knaibles ar skaidru gaismu; un seko Skorpiona lielais spēks, spīdēdams. Tad Strēlnieks tur labajā rokā izliekto loku. Pēc tā Mežāzis virzās uz priekšu, lai dotos ar savu vaigu. Tad mitrais Ūdensvīrs mirdz lokam savā vietā. Tad zvīņainās čūskojas, rotaļādamās, Zivis; to pavadonis ir Auns, slīdēdams ar blāvu gaismu, un Vērsis ar saliekto ceļgalu un uz priekšu izmesto ķermeni, un Dvīņi, kas met spožu uguni ar savām gaismām. Šos Saule apgriež ar mūžīgu gaismu, izstaigādama, ar griezīgo gaitu pabeigdama gada laikus. Cik liels loks tiek aizdzīts, pabeigts, zem zemēm, tikpat liels tas, atvērts, slejas augšā mirstīgajiem. Sešas vienmēr piekāpjas, slīdēdamas katru nakti, tikpat daudz spožu zīmju debess atkal ierauga. Šo telpu pārplūsdama, nakts pabeidz ar aklajām ēnām, to, kas atstāta virs zemēm nakts iestāšanās laikā, balstīta ar zīmju nesēju loku un ar zīmju kārtību.

Zīmju lēkti un rieti (Ortus et obitus). Bet ja tu vēlies pazīt saules drošās gaitas, tu vērosi zīmju lēktus nakts laikā; jo Titāns ar savu lēktu vienmēr velk līdzi vienu zīmi. Bet ja augsts kalns, stādamies pretī zīmēm, tās aizsedz, vai mākoņi ar aklu miglu atņem gaismu, tad, pats no debess sega ņemdams drošās zīmes, tu varēsi pazīt visus lēktus un rietus. Kuras ceļas reizē, tu redzēsi; kuras tajā pašā laikā steidzas uz savu rietu nakts laikā, tu zināsi. Jo tikko Vēzis ar augšējo gaismu pilnīgi pacēlies, tūdaļ piekāpjas, noslīdēdams, Kronis; un tas apmeklē apakšējās vietas līdz pat Zivs astei. Kronis, apzvaigžņots, satur vienu pusi jau augšā, un no otras daļas ir atgrūsts: to tomēr seko Zivs, ne pavisam ievilkta ēnās, bet, apklāta savā augšējā ķermenī, piekāpjas: un Čūsknesējs paslēpj, no ceļgaliem līdz pleciem, lielo līko Čūsku no sava stiprā kakla. Nu gan Lāču sargs netiek pāršķelts vienādā daļā: jo īsāks viņš redzams no debess spožās daļas; plašāks, padzīts, viņš valda pār apakšējām ēnām. Četras zīmes viņš, ejot lejup, mēdz vilkt līdzi no zīmju nesēja loka; tad vēlāk viņš, kad augšējā gaismā piesātinājies, atkāpjas, pēc pusnakts noslīdēdams ar savu spožo ķermeni. Šīs blāvās zīmes paslēpj zeme, griezdamās. Bet no otras daļas, ar spožajām gaismām, klejo Orions, mirdzēdams ar pleciem un platajām krūtīm, un labajā rokā turēdams Zobenu, ne tukšu no gaismas. Bet kad no zemēm ir atvērts Lauvas spēks, viss tas, ko Vēzis atnesa savā spožajā lēktā, piekāpjas aptumšots; tāpat tiek aizdzīts Ērgļa lielais spēks, un Ceļos nometies, ar saliekto ķermeni apsēzdamies, nu gandrīz padzīts no augšējās gaismas, piekāpjas: bet viņš atstāj savu kreiso ceļgalu un spožo pēdu augšā. Tad pretī ceļas Hidras spožā galva, un Zaķis un Prokions, kas kvēlodams sevi nes Suņa priekšā; tad redzamas Suņa pirmās pēdas. Dzīdama ne mazums zīmju no debesīm, piepeši ceļas Jaunava, kvēlodama ar skaidru gaismu. Piekāpjas spožā Kilēnijas Lira, niremdams zem viļņa Delfīns, līdz ar to top apklāta padzītā Bulta, un Putns atkāpjas līdz pašai astes galotnei un pirmajām spārnu malām, un lielā Upe vienlaikus noslīd lejā. Te Zirgs no galvas un garā kakla nozūd. Tālāk nu ceļas Čūska ar spožu ķermeni; un Hidra mirdz mirstīgajiem līdz pat Krāteram. Tad Suns nu rāda savas pakaļkājas, un pēc tam tas pats velk pakaļgalu ar skaidru gaismu. Seko Kuģis, slīdēdams cauri debess gaismām; tas rāda savu vidējo mastu ar starojošo kātu; un nu jau Jaunava ar visu ķermeni ir izgājusi. Bet kad Knaibles iziet ar blāvu ķermeni, ceļas līdz ar to Boōts ar bagātīgu gaismu, kura pretējā ķermenī ir nostiprināts Arktūrs; un nu visa Argo slīd uz priekšu, mirdzēdama augšā, un Hidra, tādēļ ka tā tiek turēta plaši izkaisīta debesīs, vēl nav pilnīgi atvērta; jo asti sedz ēna. Bet Čūsknesējs ar atjaunotu gaismu atkal mirdz. Nu labo ceļgalu un gaismas rotāto ikru ceļ augšup tas, kam trūkst vispārzināma vārda, Ceļos nometies, kas vienmēr skar arkādiešu Liras robežas; kuru mēs ļoti bieži esam redzējuši izdzisušu un uzlecošu vienā naktī, tā ka, plūzdams cauri, viņš ir divkāršojis savu mazo loku. Šis ceļgalu un ikru ceļ augstu līdz ar Knaiblēm: bet pats viņš tiek turēts gāzelīgi tumšajā naktī, kamēr Skorpions un Loknesējs apmeklē debess gaismas. Jo Skorpions līdz ar sevi izplētīs savu vidu; bet Loku, kas ceļas, tas mēģinās pacelt veselu debesīs. Šis, pacelts ar trim zīmēm, mirdz ar visu ķermeni: bet Kronis ceļas no savas vidējās daļas, un Kentaura aste mirdz ar vistālāko spožumu. Te nu viss Zirgs paslēpjas aklajās ēnās, garām kam lido Putns, mirdzēdams ar sarkanīgu spalvu. Norietē Andromedas spožā galva, un mežonīgais Jūras briesmonis noslīd lejā, posta nesdams meklēdams briesmīgās maltītes. Pretī tam Kefejs nemitas stiept savas plaukstas: viņa nirstot līdz mugurkaulam paslēpjas, zila. Bet Kefejs galvu un plecus un plaukstas atliec atpakaļ. Bet kad ir pacēlies Skorpiona straujais spēks, plaši izklaidies un lidodams, viņa noslīd zemēs; un Orions, baiļu satriekts, paslēpjas līdz ar viņu. Ar tavu atļauju, Jaunava, lai man ir ļauts izskaidrot šo baiļu cēloni: nāc pie manis, es lūdzu, pielabināta, Diāna. Šī ir cilvēku teika, šī baumas klejo pa zemēm; ka Orions kādreiz, kā stāsta, esot vardarbīgi aizskāris Diānu, klejodams augstajos pakalnos no prāta ārā, kurus, iesprausti Egejas dzelmē, tur Hijs, kura rokas zaļais vīnstīgs apsedz ar savu segu. Viņš, ārprātīgs, ar trako sirdi, kāva mežonīgos zvērus, ilgodamies izrotāt Oinopiona mirdzošās maltītes. Bet piepeši, Diānas kāju satriekta, sala atšķēlās, un, izrāvusi izkaisītās klintis, tās satrieca un ar gaismu izgaismoja aklās bedres: no kurām ar milzīgu ķermeni izceļas viņam priekšā naidīgais Skorpions, nesdams sev pa priekšu žēlabaino dzeloni. Šis ar stipro sitienu satrieca to, kas degsmīgi medīja, caur brūcēm dzīdams nāvējošo indi viņa dzīslās: viņš, mirdams, ar savu smago ķermeni apklāja zemi. Tādēļ, kad Skorpions ar saviem lielajiem gaismām paceļas, Orions, bēgdams, uztic savu ķermeni zemēm. Tad patiesi bēg Andromeda, un Neptūna Jūras briesmonis paliek pilnīgi paslēpts; piekāpjas, ķermenī apgriezdamies, Kefejs, ar ķermeņa vidu skardams vistālākās zemes. Viņš spēj iegremdēt galvu un augšējās daļas; bet apakšējā ēna nekad neapklās viņa gurnus: jo Lāči, izstaigādami ar savu gaismu, tur atpakaļ viņa ikrus. Arī viņa noslīd vienlaikus, asarodama meklēdama savu meitu, Kasiopeja; un viņa netiek nesta ar daiļumu padzīta no debesīm, bet, ar apgrieztu galvasvirsu skardama vispirms zemes, pēc tam ar pleciem, sēdeklim gāztam, viņa tiek aiznesta. Šo sodu viņai uzliek labvēlīgās Nereīdas, ar kurām, kā stāsta, viņa uzdrīkstējās sacensties skaistumā. Viņa noriet pieliekusies: bet otra Kroņa daļa ir pacēlusies, un nu visa Hidra ar asti ir izplesta. Bet galvu un visu sevi Kentaurs izrauj no tumšajām ēnām, atstādams mazās pēdas priekškāju apklātas: tiklīdz tas izpleš savas gaismas: viņš pats tur mežonīgo zvēru labajā rokā. Bet pārējās gaida lielā Loka lēktu. Tad uz priekšu slīd Čūsknesējs ar galvu un rokām: reizē Čūska izceļ jau galvu, un augšējo gaismu no sava saliektā ķermeņa. Te ceļas tas Ceļos nometies, ķermenī apgriezdamies, izstaigādams vēderu, kājas, plecus un reizē krūtis, un ar labo roku metot starus priecīgā gaismā. Tad, kad Strēlnieks ir sācis apmeklēt augšējās gaismas, parādās Ceļos nometušā galva, un reizē izceļas spožā Lira, un Kefejs nāk ar savu ķermeni. Tas kvēlojošais Suns piekāpjas ar visu savu ķermeni. Tiek paslēpts Orions, un noriet arī Zaķis, paslēpts ēnā; Ratu vadītāja apakšējās gaismas krīt savā slīdienā. Tad Mežāzis, ejot lejup, no augstās virsotnes aizdzen Ratu vadītāju, un virsū nākošo Kazu, un reizē mazos Kazlēnus, un aizdzen lielo Kuģi ar seno vārdu. Tiek nogremdēts Prokions. Ar spārnotu slīdienu izceļas no zemēm putni. Parādās spožā Bulta. Atstādams labo ikru un kāju, noriet apakšējās vietās Persejs; tad, piekāpjoties, Argo tiek pamesta no sava pakaļgala. Bet pēc tam, kad Ūdensvīrs ir apmeklējis augšējo loku, un ceļas Dienvidu Altāra vissvētākais sēdeklis; un Zirgs sevi izceļ augstu ar plecu un priekškājām. Kentaura pretējo asti nakts noveļ uz apakšējām daļām, galvu, platos plecus un lielās krūtis nespēdama aptumšot; un Hidrai, kas ir vistuvāk kaklam, tā paslēpj spirāli un noslēpj sarkanīgo muti. Bet pārējās ilgi pastāv ar starojošo gaismu, un nepiekāpjas augšējām, ar pusdzīvnieku savās sejās, iekams paceļas ar divkāršoto ķermeni Zivis. Ceļas arī Mežāža kaimiņš Zivs no jūras, citā daļā gaidīdama virsū nākošās zīmes lēktu: tā Andromedas pleci un ar nogurušajām plaukstām slavenās kājas ceļas zīmju divdaļīgajā laikā. Tikko Zivis pirmoreiz uzlēks no līdzenajiem viļņiem, tev tiks dots redzēt Andromedas labās daļas. Bet kreisās Auns, atstādams apakšējās vietas, rāda zemēm. Apmēram tajā laikā tu redzēsi, kā Altāris tur jūras rietuma robežas, un Perseju līdz pat pleciem austruma daļā. Tas ir neskaidri, vai Auns, kavēdamies, velk augšup Perseja krūtis, vai Vērsis: ar Vērsi viņš reizē izstaigā ēteru. Bet es nedomātu, ka tās mitētos, Vērsim ceļoties: jo tām tuvumā mirdz Ratu vadītāja zvaigznes, ko tomēr Vērsis ne pilnībā dzen augšup gaismas spožajās dvesmās, bet viņš tiek pabeigts jau pašu Dvīņu vidū, tomēr abi Kazlēni, un Kaza ar kreiso kāju, līdz ar Vērsi ceļas: tad Jūras briesmonis ceļ savu milzīgo muguru, un savu mirdzošo asti debess velvē. Noriet arī pats Boōts, nu jau savā pirmajā daļā: četras zīmes viņu tikko apslēpj plašajā jūrā, un, stingrs rietuma Lāča kreisajā pusē, viņš veļas augšup. Abas kājas, līdz pat Čūsknesēja dvīņu ceļgalam, piekāpdamās debesīm un noslīdējušas zem milzīgajiem ūdeņiem, ceļoties citur, varēs rādīt Dvīnīšus. Nu Jūras briesmonis nešķiet tuvs nevienam sānam, tomēr drīz vērojams, kad nu Upes pirmās rindas nāks vidū, jūrniekiem saskatāmas dzelmē, kuri, gaidīdami, sagaida lielo zīmi Orionu: proti, lai atklātos kuģa ceļš un nakts mērs, tādas zīmes, kādu daudz cilvēku ciltij ir devuši Dievi.

Prognostika (Laikapstākļu zīmes). 1. Kazu izcelsmes ganāmpulka sargs no plašās dzelmes. (Prisciāns, 6) 2. Kuģus paņēmuši, meklēt peldošos pakaļgala rotājumus. (Prisciāns, 7) 3. To, ko ne vētra iznīcinās, ne ilgā vecuma laiks izdeldēs, nodzēšot debess spožās greznības. (Prisciāns, 10) 4. Gluži kā tad, kad mēness, garām iedams, aizsedz Hiperiona loku, nodziest stari, aklā miglā apklāti. (Prisciāns, 10) 5. Bet arī Sile, kas mirdz ar tievu gaismu. (Prisciāns, 16) 6. Un arī viņš bieži iepriekš vēsta vējus, kas nāks, uzpūsto jūru, kad tā piepeši un dziļi uztūkst, un sāls sirmās klintis, noputojušas ar sniegbalto šķidrumu, sacenšas atdot Neptūnam savas sēras nesošās balsis; vai kad blīva svelpoņa, cēlusies no kalna augstās virsotnes, pieaug, bieži no klinšu atsitiena. Tāpat sirmā laukvista, bēgdama no jūras dzelmes, ar kliegšanu vēsta, ka draud briesmīgas vētras, no savas drebošās rīkles izliedama ne mazas dziesmas. (Cicerons, Par pareģošanu, I, 8) 7. Arī jūs redzat zīmes, saldā ūdens audzēknes, kad ar kliedzienu gatavojaties izliet tukšas balsis, un ar nesaskanīgu skaņu satraucat avotus un dīķus. Bieži arī zaļā varde dzied no krūtīm visskumjāko dziesmu, un rītausmā virzās virsū mazā pūce ar savām balsīm, ar balsīm virzās virsū un met no mutes nemitīgas žēlabas, tikko Aurora atlaiž aukstās rasas. Un dažkārt tumšā vārna, skriedama gar krastiem, iegremdēja galvu un ar kaklu uzņēma vilni. (Cicerons, Par pareģošanu, I, 8, 9) 8. Un mīkstkājainie vērši, raudzīdamies debess gaismās, ar nāsīm vilka no gaisa mitrumu nesošo sulu. (Cicerons, Par pareģošanu, I, 9) 9. Nu gan vienmēr zaļā un vienmēr noslogotā mastika, kas mēdz briest ar trīskāršu augli, trīsreiz liedama augļus, rāda trīs aršanas laikus. (Cicerons, Par pareģošanu, I, 9)